Latvijas universitātes
Promocijas padomes darba apmaksa
Yüklə 1,43 Mb.
|
- Bu səhifədəki naviqasiya:
- Nostrifikācija, promocija un habilitācija no 1992. līdz 1999.gadam
- 116 Dr. un 7 Dr.habil
- Vispārīgā pedagoģija
Promocijas padomes darba apmaksa
NORMATĪVIE DOKUMENTI LR likums “Par zinātnisko darbību” 10.11.1992. Grozījumi: 13.06.96.; 20.05.98. MK noteikumi “Nolikums par promocijas kārtību un kritērijiem” Nr.134, 06.04.99. MK noteikumi “Valsts zinātniskās kvalifikācijas komisijas nolikums” Nr.127, 30.03.99. MK rīkojums “Par Valsts zinātniskās kvalifikācijas komisiju” Nr.157, 31.03.99. LZP lēmums “Kritēriji Latvijas Zinātnes padomes ekspertu kandidātiem” Nr 8-1-1, 19.10.99. LZP lēmums “Vispāratzīto recenzējamo zinātnisko izdevumu saraksts” 25.05.99., prot.Nr.4;29.06.99., prot.Nr.5 LU ZP lēmums “Nolikums par habilitācijas un promocijas padomju darbību un darba apmaksu LU” 04.03.92.; papildinājums Nr.ZP-2,25.03.98. LU Senāta lēmums “Latvijas Universitātes doktora studiju programma” Nr.50,26.10.98. AIP lēmums ”Noteikumi par doktorantūras studiju programmas izveidi un realizēšanu” Nr.62, 18.06.99. LU nozaru doktora studiju programmas. “Latvijas Universitātes doktorantūras nolikums ” Apstiprināts LU ZP, prot.Nr.1,06.10.99. PIELIKUMS Nr.9 PEDAGOĢIJAS ZINĀTŅU SISTĒMAS ATTĪSTĪBA PIELIKUMS NR.10 LU PEDAGOĢIJAS DOKTORA STUDIJU PROGRAMMAS SALĪDZINĀJUMS AR CITU EIROPAS UNIVERSITĀŠU DOKTORA STUDIJU PROGRAMMĀM PEDAGOĢIJĀ LU PEDAGOGIJAS DOKTORA STUDIJU PROGRAMMAS, STOKHOLMAS,ODINSES UN TĪBINGENAS UNIVERSITĀŠU PĒTNIECISKO STUDIJU PROGRAMMU PEDAGOĢIJĀ SALĪDZINĀJUMS
Stokholmas universitātes pētniecisko studiju programma www.ped.su.se Odinses universitātes pētniecisko studiju programma www.sdu.hum.graduateschool PIELIKUMS Nr.11 PEDAGOĢIJAS DOKTORANTŪRAS ATTISTĪBAS STRATĒĢIJA UN ZINĀTNISKĀ PERSONĀLA SAGATAVOŠANAS ILGTERMIŅA PROGRAMMA PEDAGOĢIJAS DOKTORANTŪRAS ATTISTĪBAS STRATĒĢIJA UN ZINĀTNISKĀ PERSONĀLA SAGATAVOŠANAS ILGTERMIŅA PROGRAMMA
Skola un pedagoģija ir izteikti atkarīga no politiskajām, ekonomiskajām un citām sociālajām izmaiņām sabiedrībā, kas uztur nepieciešamību nepārtraukti pētīt sociāli pedagoģisko realitāti un zinātniski pamatoti projektēt šīs sfēras attīstību. Pedagoģiskās paradigmas maiņas apstākļos izglītības reformas nodrošinājumam ir nepieciešama atbilstoša zinātniskā personāla sagatavotība pētījumiem pieeju un teoriju plurālismā. Latvijā ir nostiprinājusies tradīcija, ka daudzi pedagoģijas doktori pēc aizstāvēšanās paliek strādāt skolās, kur nodrošina kvalificētu palīdzību kolēģiem un skolas vadībai prognozēt skolas attīstību, pilnveidot profesionālo kvalifikāciju un ikdienas darbā konkretizēt un realizēt reformas idejas. Tāpat, kā citās zinātnes nozarēs, arī pedagoģijā augstākās zinātniskās kvalifikācijas un augstvērtīgu pētījumu iespējamību nodrošina atbilstošs nozares specifikai zinātnieku skaits, kuri veido parasti nedaudziem vadošajiem zinātniekiem atbalsta bāzi. Tāds atbalsts ir skolās un citās izglītības iestādēs strādājošie doktori, tajā skaitā arī administratīvajās iestādēs, kuras vada izglītībai nozīmīgu dokumentu izstrādi un ietekmē tās attīstību. Neskatoties uz tautām kopējām vispārcilvēciskajām vērtībām, kuras nosaka mūsdienīgas izglītības mērķus, izglītībai ir kultūrvēsturiski konkrēti pamati un etniski nacionāls komponents saturā, kas konkretizē vispārpedagoģiskas atziņas noteiktā kultūrvidē. To konkretizēšanās specifiskā sociālajā vidē, turklāt strauju pārmaiņu apstākļos ir visu pedagoģijas apakšnozaru izpētes priekšmets. Pedagoģisko likumību atklāšana mūsdienās ir iespējama daudzu zinātnieku saskaņotā darbībā. Eiropā un pasaulē aizvien lielāku atbalstu iegūst plaša mēroga valsts un starpvalstu pedagoģiskie pētījumi, kas ļauj ne vien definēt kopējās pedagoģiskās sakarības mūsdienu apstākļos, bet vienlaicīgi arī konkretizē likumību izpausmi konkrētā, vēsturiski izvedotajā kultūrvidē. Šādi uz starpaugstskolu un starptautisku sadarbību balstīti pētījumi prasa augstu zinātnieku kvalifikāciju, kuras pamatā ir pētījuma plašumam atbilstošs domāšanas veids un prasme. Pasaulē vēl nav definēti pedagoģijas kategorijās sociālo procesu globalizācijas, zināšanu un informācijas tehnoloģiju sabiedrības, mūžizglītības audzinošie aspekti. Nesekmības cēloņu izpēte, audzināšanas un izglītības procesu saskaņotība mainīgajā politiski ekonomiskajā situācijā un noturīgas mijdarbības nodrošināšana ir viena no pedagoģisko pētījumu prioritātēm pedagoģijā. Šo procesu pedagoģiskā izpratne, iestrāde mācību/studiju saturā un metodēs ir tikai pašā sākumā. Šis darbs ir veicams starptautiskā mērogā un plānojami pētījumi to kultūrvēsturiskā konkrētībā. Tādējādi ir nekavējoši vajadzīgi saskaņoti pedagoģiskie pētījumi, kurus var papildināt, bet nevar aizstāt ne politoloģiskie, ne socioloģiskie, ne kādas citas zinātnes pētījumi. Pedagoģijas zinātnei Latvijā ir spēcīgas tradīcijas, tās attīstība ar orientāciju uz humānisma idejām nav pārtrūkusi sociālisma laikā, bet teorētiskās atziņas ir pazīstamas un atzītas Eiropā. Saglabāt šīs pozīcijas ir iespējams arī straujo pārmaiņu laikā, kuras ir saistošas ne tikai mūsu valstij, bet arī Eiropai un pasaulei. Šim nolūkam ir nepieciešama nepārtraukta kā esošā, tā jauna zinātniskā personāla atbilstoša sagatavošana visās pedagoģijas apakšnozarēs. Radikāli mainās pedagoģijas doktoru sagatavošana sakarā ar doktorantūras koncepcijas maiņu. Ilgstoši pastāvēja padomju tradīcija, ka doktorantam ir nepieciešama daudzu gadu pieredze, lai varētu uzsākt patstāvīgu doktora pētījumu. Līdz ar to doktorantūrā visbiežāk iestājās cilvēki darbam produktīvā mūža otrajā pusē, ar disertāciju apliecinot savus sasniegumus. Pāreja uz doktorantūras koncepciju kā zinātniski kvalificēta personāla sagatavošanas sākumu liek orientēties uz doktorantūru kā studiju turpinājumu un akcentē gados jaunu doktorantu uzņemšanu.
Pēdējā desmitgadē Latvijas augstskolas papildinājās ar Latvijā sagatavotajiem pedagoģijas zinātniekiem un mācībspēkiem. Habilitācjas un promocijas padomes atvēršana Latvijas universitātē šo procesu paātrināja, taču universitātēs un augstākajās mācību iestādēs augstākās zinātniskās kvalifikācijas speciālistu skaits ir nepietiekošs, atsevišķās pedagoģijas apakšnozarēs augstskolās to nav vispār. Salīdzinoši sekmīgi attīstījās sporta pedagoģija, jo šīs apakšnozares attīstību veicināja Promocijas padome LSPA. Priekšmetu didaktikās savu ieguldījumu deva DPU Promocijas padome, kura turpina darbu. Taču tā ir patlaban vienīgā padome, kura darbojas ārpus LU, turklāt doktorantūra DPU specializējas skolas, augstskolas un nozarupedagoģijā, un tādēļ nevarēs nodrošināt republikas augstskolas ar nepieciešamo doktoru skaitu visās pedagoģijas nozarēs un augstskolu priekšmetu didaktikā. Promocijas padome LSPA netika atjaunota, kas jau tuvākajā laikā atsauksies uz šīs nozares nodrošinājumu ar kvalificētu zinātniski akadēmisko personālu. Skolotāju profesija ir daudzskaitliska, turklāt pedagoģijas dinamiskais raksturs liek šo nozari intensīvi atjaunot. Tai ir nepieciešama vienmērīga zinātniski sagatavotu cilvēku pārstāvniecība kā izglītības pakāpēs, tā apakšnozarēs pēc cilvēku darbības veida. Latvijā nav zinātniskas kvalifikācijas speciālistu izglītības ekonomikā, politikā, socioloģijā, kas kavē saskaņotas darbības plānošanu noturīgu izglītības rezultātu nodrošinājumam. Šis trūkums atsaucas arī uz augstākās izglītības programmu izpildi skolotāju izglītībā, kā arī uz pedagoģijas zinātnes attīstību kopumā. Salīdzinoši lielais pedagoģijas doktoru skaits vecumā no 51 līdz 65 gadiem liecina, ka līdzšinējie tempi doktoru sagatavošanā jau tuvākajos gados izpaudīsies krasā šīs kvalifikācijas personāla skaita lejupslīdē – šī vecuma grupa patlaban ir vislielākā visās pedagoģiskajās augstskolās un visās pedagoģijas apakšnozarēs. Par zinātniskā personāla nepietiekamību republikas pedagoģiskajās augstskolās liecina fakts, ka tikai Latvijas universitātē ir iespējams izveidot savu profesoru padomi pedagoģijā. Pat Daugavpils Pedagoģiskā universitāte ir spiesta piesaistīt profesorus no citām augstskolām, bet savu profesoru padomi pedagoģijā vispār nevar izveidot Liepājas Pedagoģiskajā akadēmija, Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības augstskola, Rēzeknes augstskola, citas augstskolas, kur izglītību iegūst skolotāji. Zinātniski sagatavota personāla trūkums skolotāju izglītības programmās atsaucas kā neiespējamība balstīt teorijas un prakses apguvi uz pētījumiem. Pedagoģijas doktoru sadalījums pa Latvijas universitātēm un augstskolām, kuras gatavo skolotājus, atspoguļo tabula.  
Piezīme: Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē ir pietiekami liela doktorantūra un tajā jau vairākus gadus strādā promocijas padome, kas nodrošina attiecīgās kvalifikācijas mācībspēku sagatavošanu pedagoģijas programmām savai augstskolai. Šajā studiju gadā beigs doktorantūru pedagoģijā un iesniegs darbus aizstāvēšanai vēl 20 pretendenti no dažādām fakultātēm. Tādēļ situācijas analīzē DPU parādās tikai ar kopējo pedagoģijas doktoru skaitu uz vienu studentu. Studentu skaits uz vienu pedagoģijas doktoru augstskolās pilnībā neatspoguļo realitāti – daudzi doktori nav pedagoģisko priekšmetu docētāji un ar pedagoģiskajām programmām ir saistīti tikai daļēji. Piemēram, LLU četri no septiņiem pedagoģijas doktoriem māca galvenokārt lauksaimniecības specialitāšu studentiem angļu vai vācu valodu. Līdzīgi samazinās pedagoģijas doktoru skaits, kuri docē pedagoģijas priekšmetus skolotāju izglītības programmās, visās augstskolās. LU Habilitācijas un promocijas padomē desmit gados ir aizstāvējušies vai nostrificējušies 50 doktori, kuri patlaban ir vecumā virs 65 gadiem un nav aptverti kopējā doktoru skaitā tabulā. Daudzi no viņiem vairāk nestrādā pedagoģiskajās augstskolās. Ir salīdzinoši liels doktoru skaits vecumā no 51 līdz 65 gadiem – 53, kuri tuvākajā desmitgadē aizies pensijā. LU šis skaitlis līdzinās doktoru skaitam līdz 50 gadiem, augstskolā „Attīstība“ zinātnieku maiņas nav, kritisks stāvoklis ir Rēzeknes augstskolā. Nedaudz labāka situācija ir Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā un Rīgas augstskolā, kur pēdējā laikā proporcionāli vairāk aizstāvās gados jaunāki mācībspēki, taču salīdzinājumā ar studentu skaitu pedagoģiskajās programmās un specialitātēs, piemēram, RPIVA stāvoklis ir kritisks. Līdzīga situācija ir LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē. Šajā salīdzinoši perspektīvajā vecuma grupā absolūtais vairākums ir tuvu 50 gadiem. Tas liecina, ka kvalificēta zinātniskā un akadēmiskā personāla sagatavošana paredz intensīvu darbu tuvākajos gados. Nav vērā ņemama rezerve arī to doktoru vidū, kuri patlaban strādā skolās, administratīvajās un citās institūcijās, kuras nav tieši saistītas ar pedagoģisko studiju programmu izpildi. Doktori vecumā līdz 50 gadiem tajās ir mazāk par 20, līdzīgs skaits ir vecumā no 51 līdz 65 gadiem. Citās augstskolās (kuras negatavo skolotājus) strādā ap 15 pedagoģijas doktori, tikai 4 no viņiem ir vecumā līdz 50 gadiem. Viņu specializācija pārsvarā ir attiecīgo priekšmetu metodika konkrētajā augstskolā. Tas liecina, ka tuvākajos gados arī šis skaits būtiski samazināsies, kavējot augstskolu pedagoģijas attīstību. Augstskolās ar nelielu studentu skaitu pedagoģiskajās programmās, kā arī augstskolās ar nepietiekamu pedagoģijas doktoru skaitu, kļūst aktuāla pedagoģijas doktoru papildus kvalifikācija vai speciālistu piesaiste no citām augstskolām, lai nodrošinātu visus programmu priekšmetus, kas tomēr neatrisina vienu no būtiskākajām studiju problēmām - studentu pedagoģisko pētījumu kvalificētu vadīšanu. Klātienes doktorantūra pedagoģijā ir izteikti mazskaitliska, un doktoru skaitu Latvijā uztur neklātienes studiju doktoranti. Absolūtais doktorantu vairākums veidojas no pieredzējušiem un jau gados cilvēkiem, kuru pieredze ļauj studēt neklātienē. Vairāku apsvērumu dēļ gados jauni doktoranti ir salīdzinoši maz, jo viņiem būtu piemērotāka pilna laika doktorantūra. Doktoru skaits vairākās pedagoģijas apakšnozarēs ir nepietiekams attiecīgās apakšnozares attīstībai, bet to sadalījums pa augstskolām uzrāda kritisku stāvokli atsevišķās mācību iestādēs, kurās studiju programmu specializācija nav nodrošināta ar atbilstošas sagatavotības mācībspēkiem. Uzskaitē var būt nebūtiskas neprecizitātes, jo doktori ir sakārtoti, ņemot vērā viņu specializāciju ne tikai pēc disertācijas, bet arī pēc balotēšanās akadēmiskajos amatos (arī pusslodzē):
Visās augstskolās skolotāja izglītības programmās strādā docētāji ar kvalifikāciju augstskolas metodikās, skolvadībā, skolas un vispārīgajā pedagoģijā, pedagoģijas vēsturē u.c., bet kritiski trūkst docētāju ar zinātnisko kvalifikāciju priekšmetu didaktikās, kas atbilst skolotāja specializācijas programmai. Patlaban salīdzinoši labāka situācija ir tikai valodu, mūzikas un matemātikas specialitātēs, taču arī šajās apakšnozarēs ir plānojama attīstības un zinātniskā personāla sagatavošanas perspektīvā.
Nostrifikācija, promocija un habilitācija no 1992. līdz 1999.gadam
Kritiski nelielā doktorantu skaita dēļ pilna laika studijās pedagoģijā ir ierobežota plānveidīga doktoru sagatavošana pedagoģijas apakšnozarēs. Turklāt līdz 1997.gadam pastāvēja mantotā no padomju lakiem specializācija „pedagoģijas teorijā un vēsturē“ un „priekšmetu metodikās“, kas neatbilst ne pedagoģijas izpētes priekšmeta un specialitāšu programmu variativitātei, ne reālam doktoru izvietojumam pedagoģiskajās programmās šī cikla priekšmetu docēšanai. Tādēļ grāda iegūšana divos minētajos virzienos ir saistīta ar doktora patstāvīgu specializēšanos atbilstoši savai pieredzei. Tabulā aptverti tikai tie doktori, kuri ir aizstāvējušies vai arī asociēti attiecīgajā nozarē. Doktoru sadale pa pedagoģijas apakšnozarēm
Pēdējos gados mērķtiecīgi izmanto doktorantūras iespējas augstskolu docētāji mūzikas, sporta, vides, skolas (priekšmetu metodikās), augstskolu, vispārīgajā pedagoģijā. Taču viņu sadalījums pa augstskolām ar attiecīgajām programmām nav vienmērīgs: tas svārstās no 32 līdz 384 studentiem pedagoģijas programmās uz vienu pedagoģijas doktoru. Šis sadalījums nav vienmērīgs arī starp vienas augstskolas fakultātēm, apliecinot pietiekamu nodrošinājumu vienā, bet kritisku – citā fakultātē. Nepietiekams ir pirmsskolas skolotāja specialitātes nodrošinājums ar attiecīgi sagatavotu zinātnisko personālu, nav ekonomikas, psiholoģijas, informātikas, skolvadības specializācijas metodiķu. Piemēram, LLU, LU, DPU ir teicama bāze informātikas skolotāju sagatavošanai, ir informātikas speciālisti un pedagoģiskā priekšmetu cikla nodrošinājums, taču nav neviena doktora informātikas didaktikā. Situāciju saasina neproporcionāli liels pedagoģijas doktoru skaits vecuma grupās. Doktori, kuri tuvākajā desmitgadē sasniegs pensijas vecumu, ir virs 60. Šo skaitu palielina tie, kuri jau sasnieguši 65 gadus, bet vēl strādā augstskolās. Doktoru skaits augstskolās vecumā līdz 50 gadiem kopā nesasniedz 60.
Yüklə 1,43 Mb. Dostları ilə paylaş:
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
